Sabiedriskais transports

Sabiedriskais transports ir dažādu transporta veidu komplekss, kurš veic iedzīvotāju un kravas pārvadājumus pilsētās, piepilsētas zonās, starp pilsētām un valstīm.

Par sabiedrisko transportu varam uzskatīt: autobusus, tramvajus, trolejbusus, metro, vilcienus, elektriskos vilcienus, taksometrus, kuģus, prāmjus, laivas, lidmašīnas, helikopterus u. c. transporta līdzekļus.

Sabiedriskais transports ir īpašs pārvietošanās veids, kur varam satikties gan ar smiekliem, gan ar asarām, agresiju, uzmākšanos, tam ir savas pozitīvās un savas negatīvās puses, tas var palīdzēt jums laicīgi nokļūt darbā un ar savu kavēšanos var izjaukt visus jūsu plānus.

Daudziem par sabiedrisko transportu ir radušies nepareizi priekšstati, piemēram, ka sabiedriskais transports vienmēr ir netīrs, ka tajā brauc nepieklājīgi cilvēki un zagļi. Jā, braucot sabiedriskajā transportā, mēs nevaram izvēlēties sev ceļabiedrus, bet arī braucot ar savu personīgo automašīnu uz ceļa var piedzīvot daudz nepatīkamu brīžu – piemēram, šoferi, kuri uz ceļa skaļi lamājas un rāda nepieklājīgus žestus, vai ceļu policija, kura vienmēr māk apstādināt nelaikā un vienmēr atrod pie kā piekasīties.

Bet ja nu tev pietrūkst naudas transportam tad vienmēr ir iespējams paņemt arī ātro kredītu (ონლაინ სესხები) vai arī beprocentu kredītu (uprocento online sesxebi)

Sabiedriskajā transportā tas viss ir ne lielākā, ne mazākā mērā, kādreiz kāds lamājas, bet tas nav katru reizi, arī kontrolieri nav nemaz tik briesmīgi, drīzāk teiktu – pieklājīgi, protams, ja ir nopirkta biļete. Sakāt, ka ir netīrs, bet neviens neliek jums tur sēdēt, jūs varat aiziet un apsēsties citā vietā, bet elektriskajā vilcienā, jūs varat pat uz citu vagonu aiziet. Ja runājam par zagļiem, tad viņi ir visur, tikpat labi jūs var apzagt autobusā un tikpat labi var nozagt spoguļus jūsu automašīnai. Jābūt uzmanīgiem un pašiem sevi jāsargā.

Vēl viens mīts ir saistīts ar to, ka sabiedriskais transports nav ērts. Iespējams, ka tas nav tik ērts, kā personīgais auto, bet… tramvajs un metro ir spējīgi jūs uz darbu nogādāt daudz ātrāk nekā jūsu automašīna sastrēguma stundās, izskatās, ka arī par šo jautājumu ir iespējams diskutēt. Braucot ar sabiedrisko transportu jums visu laiku nav jāskatās uz ceļu, jūs varat mierīgi braukt, lasīt grāmatu vai avīzi, veltīt šo laiku sev.

Kārtējais mīts par sabiedrisko transportu ir tāds, ka tā pieturas, ne vienmēr, atrodas mums izdevīgā vietā. Cienīsim citu darbu un atcerēsimies, ka projektētāji ir izvēlējušies vislabāko vietu priekš sabiedriskā transporta pieturām, varbūt, kādreiz, kāda no pieturām īsti neder, bet arī braucot ar savu personīgo auto, jūs to nevarat atstāt kur pagadās, arī tam ir jāsameklē piemērota stāvvieta, kura kādreiz var atrasties ļoti tālu no jūsu mērķa.

Daudzi uzskata, ka sabiedriskais transports ir pagātne un ka nākotne pieder automašīnām. Vai tas tik tiešām tā ir? Arī šis pieņēmums ir kļūdains, jo Eiropā un Amerikā jau sen nonākuši pie secinājuma, ka tālākā automašīnu ražošana vairs nav iespējama, ir jāsāk atgriezeniskais process un pēdējā laikā var novērot, ka tur strauji sāk attīstīties sabiedriskais transports.

Citiem braukt ar sabiedrisko transportu liedz bailes, jo viņi uzskata, ka tā lielo gabarītu un mazkustīguma dēļ, tas bieži nokļūst avārijās. Īstenībā, sabiedriskā transporta vagoni ir aprīkoti ar vairākām bremzēšanas sistēmām, pateicoties kurām tas brauc vienmērīgi, neraustoties. Atcerēsimies, ka sabiedrisko transportu vadīt, tiesības ir tikai augstas klases profesionāļiem, un kā rāda statistika, tad vieglo automašīnu šoferi daudz biežāk izraisa avārijas un rada bīstamas situācijas uz ceļa, nekā sabiedriskā transporta šoferi.

Sabiedriskais transports Vācijā

Attīstības ziņā, sabiedriskais transports Vācijā, ieņem pirmo vietu starp Eiropas valstīm. Pat vismazākajā Vācijas pilsētā regulāri kursē autobusi, bet lielākajās apdzīvotajās vietās ir attīstīta daudzpusīga gan virszemes, gan pazemes sabiedriskā transporta sistēma, kura ļauj brīvi pārvietoties jebkurā virzienā, un iedzīvotājiem nav vajadzības lietot automašīnas vai taksometrus.

Maršrutu shēmas un sabiedriskā transporta sarakstus var bezmaksas saņemt jebkurā tūrisma ofisā vai arī tie ir iekļauti vietējos ceļvežos.

Autobusi (Omnibusi) Vācijas pilsētās ir visizplatītākais transporta veids. Autobusu pieturas Vācijā tiek atzīmētas ar zaļu simbolu “H” (Haltestelle) un var būt aprīkotas ar speciāliem tablo, kuri rāda reālo laiku un maršruta autobusa pienākšanas laiku. Autobusu kursēšanas intervāls var samazināties sastrēguma stundās un palielināties agri no rīta un vēlu vakarā.

Daudzās Vācijas pilsētās eksistē autobusu nakts reisi. Centrālo pilsētu reģionos, vēsturiskajos centros ir izveidoti autobusu maršruti tūristiem, kuri aptver visinteresantākās apskates vietas.

Tramvaju ceļi (Trambahn) ir visās lielākajās un vidējās Vācijas pilsētās. Īpaši attīstīta tramvaju kustība ir valsts austrumu reģionos un Bavārijā. Daudzās Vācijas pilsētās, kurās ir vēsturiskas vietas, tramvaju ceļi ir ierīkoti pazemē.

Tramvaji kursē precīzi, pēc noteiktā saraksta, ar intervālu aptuveni 20 – 30 minūtes. Tramvaju pieturas, tieši tāpat kā autobusu pieturas ir atzīmētas ar zaļu “H” burtu un aprīkotas ar tablo, kurš rāda nākamā maršruta laiku.

Daudzām lielākajām un attīstītākajām Vācijas pilsētām (Berlīnei, Ķelnei, Hamburgai) ir līdzīgas pilsētas un piepilsētas vilcienu sistēmas – Stadtbahn un S – Bahn.

S – Bahn kursē pārsvarā pa dzelzceļa sliedēm un tiek uzskatīts par virszemes metro variantu, kurš var stiepties līdz tuvāko pilsētu robežām. Stadtbahn kursē pa tramvaja sliedēm un apkalpo pilsētas un zonas tās tuvumā. Pilsētas elektrisko vilcienu trases, tāpat kā metro trases, bieži vien atrodas pazemē.

Stadtbahn maršrutu nosaukumi sākas ar burtu “U”, bet S – Bahn ar burtu “S”, tieši tāpat tiek apzīmētas arī platformas, no kurām atiet vilcieni.
Lielākajās Vācijas pilsētās ir uzbūvēts metro – U – Bahn un Untergrundbahn, kuri pārsvarā kursē pa pilsētas centrālajiem rajoniem. Metro un pilsētas elektriskie vilcieni, Berlīnē un Minhenē, ir galvenie sabiedriskā transporta veidi. Ieeju metro Vācijā apzīmē ar burtu “U”.
Dažādos Vācijas reģionos ir sastopami arī citi sabiedriskā transporta veidi:

  • Zahnradbahn – zobratu dzelzceļa ceļi, kurus izmanto valsts kalnu rajonos.
  • Seilbahn – trošu ceļi vai funikulieri.
  • Schwebebahn – piekaramie dzelzceļi, visvecākais no tiem atrodas Drēzdenē.
  • H – Bahn/Hochbahn – viensliežu virszemes vilcieni.
  • R – Bahn – piepilsētas reģionālie elektriskie vilcieni.

Katrā Vācijas pilsētā vai rajonā sabiedrisko transportu pārvalda reģionālie transporta operatori, kuri regulē tarifus un braucienu cenas. Valsts reģioni ir sadalīti tarifu zonās, kuras parasti tiek sagrupētas atkarībā no apdzīvojamiem reģioniem.

Vācijā par braucienu sabiedriskajā transportā parasti maksā “viena biļete – viena zona”, šķērsojot katru tarifu zonu, jāpērk jauna biļete vai arī uzreiz jāpērk tāda biļete, kura darbojas vairākās zonas (ja ir regulāri jābrauc, tad tāda biļete ir daudz izdevīgāka).

Vidēji, viens neliels vai vidējs brauciens Vācijā, maksā no 1 – 4 eiro.