Sabiedriskā transporta evolūcija

Sabiedriskā transporta pakalpojumus ikdienā izmanto vairāki miljoni cilvēku, kuri steidzas uz darbu, mācīties, atpūsties, kuriem darba darīšanās jānokļūst citās pilsētas vai pat valstīs. Sabiedriskais transports ir mūsu sabiedrotais tad, kad mums kaut kur jānokļūst un arī mūsu ienaidnieks, it īpaši tad, kad kavējas vai reiss vispār ir atcelts. Bet jebkurā gadījumā, ja nebūtu sabiedriskā transporta – dzīve apstātos. Sabiedriskais transports nav nekāda greznība, sabiedriskais transports ir ikdienas nepieciešamība.

Mēs pat iedomāties nevaram, kuram pirmajam galvā ienāca ideja, pārvadāt pasažierus par naudu, bet mēs varam iedomāties kādos apstākļos tas notika. Jau pašā civilizācijas sākumā cilvēkiem bija nepieciešamība tikt pāri ūdeņiem, bet reti kuram bija savs personīgais transports, tieši tāpēc, tiek uzskatīts, ka plosti un laivas ir pirmie sabiedriskā transporta veidi.

Grieķu mitoloģijā pārcēlājs Hārons nogādāja cilvēkus pāri Stiksas upei uz mirušo valstību. Atšķirībā no ierastā sabiedriskā transporta, Hārona kuģis veda pasažierus tikai vienā virzienā. Bet, pat nāve neatbrīvoja mirušos no maksāšanas un radi, draugi, mirušajam zem mēles lika monētu, kura bija paredzēta kā samaksa pārcēlājam.

Nelieli divriteņu rati, kuros iejūdzās cilvēks nevis dzīvnieks mums visiem asociējas ar Āzijas valstīm, kaut gan Japānā rikšas parādījās nesen – XIX. gadsimta 70.gados, bet Francijā šo transporta līdzekli pazina jau kopš XVIII. gadsimta. Eiropā šis transporta līdzeklis nekļuva atsaucību un nekļuva populārs.
1949.gadā Ķīnā rikšas aizliedza, jo valdība tās uzskatīja par valsts ekonomiskās attīstības atpalicības simbolu. Vēlāk Ķīnai sekoja arī citas valstis.
Ja parastās rikšas ārpus Āzijas robežām reti kur var ieraudzīt, tad velorikšas ir visā pasaulē pazīstamas un populāras.

Daudzu gadsimtu garumā, līdz pat XIX. gadsimtam starppilsētu un starpvalstu pasažieru pārvadājumus veica ar daudzvietīgo diližansu, kuram bija karietes forma. 1826. gadā franču oficierim Stanislasam Bodri galvā ienāca ideja, izmantot šo transportu arī kursēšanai pa pilsētas ielām. Vispirms viņš bija izdomājis, ka tādā veidā varēs atvest iedzīvotājus uz savu pirti, bet mazliet vēlāk saprata, ka cilvēku pārvadāšana pati par sevi ir ļoti izdevīgs un ienesīgs bizness.
XX. gadsimta sākumā omnibusus nomainīja autobusi ar iekšējās sadedzes dzinēju.

Vienīgais sabiedriskā transporta veids, kurš jūs nogādās jebkurā vietā (saprāta robežās, protams), ir taksometrs. Tas brauc nevis pa kādu noteiktu maršrutu, bet tur, kur jums ir vajadzīgs. XVII. gadsimta sākumā Londonā, Parīzē, vēlāk arī citās Eiropas valstīs parādījās zirgu pajūgi, kurus automašīnas nomainīja tikai XIX. un XX. gadsimtā. Taksometru popularitāte sāka strauju pieaugt pēc tam, kad 1981. gadā vācietis Vilhelms Brjuns izgudroja taksometru, kurā tika fiksēta cena par braucienu. Tas padarīja taksometra pakalpojumus pieejamākus arī ne tik turīgiem iedzīvotājiem.

Ideja, izmantot dzelzceļu cilvēku pārvadāšanai, ienāca galvā anglim Bendžaminam Frenčam. Pirmo vilciena pasažieru sastāvu starp divām pilsētām vilka visparastākie zirgi. Pēc astoņpadsmit gadiem zirgus nomainīja inženiera Džordža Stefensona izgudrotā lokomotīve. Viņš projektēja pirmo dzelzceļu starp Mančestru un Liverpūli, pa kuru vilcieni sāka kursēt pēc noteikta saraksta. Dzelzceļa atklāšanas laikā gāja bojā parlamentārietis Viljams Haskissons un tāpēc viņš tiek uzskatīts, par pirmo upuri, kurš pakļuva zem vilciena.

1928. gadā Baltimora kļuva par pirmo pilsētu, pa kuras ielām sāka kursēt tramvajs, to vilka zirgi un tikai pēc 50 gadiem zirgus nomainīja elektriskie tramvaji.
10.janvārī 1863.gadā tika atklāta visvecākā metropolitēna Londonas atzars. Pirmajā atklāšanas dienā to izmantoja vairāk nekā 40 tūkstoši britu galvaspilsētas iedzīvotāju. Mazliet vēlāk angļu pieredzi sāka izmantot arī citās pilsētās.

Pirmais trolejbusa maršruts parādījās Berlīnē 1882.gadā un to izgudroja vācu inženieris Ernsts Verners Fon Simons.