Sabiedriskā transporta evolūcija

Sabiedriskā transporta pakalpojumus ikdienā izmanto vairāki miljoni cilvēku, kuri steidzas uz darbu, mācīties, atpūsties, kuriem darba darīšanās jānokļūst citās pilsētas vai pat valstīs. Sabiedriskais transports ir mūsu sabiedrotais tad, kad mums kaut kur jānokļūst un arī mūsu ienaidnieks, it īpaši tad, kad kavējas vai reiss vispār ir atcelts. Bet jebkurā gadījumā, ja nebūtu sabiedriskā transporta – dzīve apstātos. Sabiedriskais transports nav nekāda greznība, sabiedriskais transports ir ikdienas nepieciešamība.

Mēs pat iedomāties nevaram, kuram pirmajam galvā ienāca ideja, pārvadāt pasažierus par naudu, bet mēs varam iedomāties kādos apstākļos tas notika. Jau pašā civilizācijas sākumā cilvēkiem bija nepieciešamība tikt pāri ūdeņiem, bet reti kuram bija savs personīgais transports, tieši tāpēc, tiek uzskatīts, ka plosti un laivas ir pirmie sabiedriskā transporta veidi.

Grieķu mitoloģijā pārcēlājs Hārons nogādāja cilvēkus pāri Stiksas upei uz mirušo valstību. Atšķirībā no ierastā sabiedriskā transporta, Hārona kuģis veda pasažierus tikai vienā virzienā. Bet, pat nāve neatbrīvoja mirušos no maksāšanas un radi, draugi, mirušajam zem mēles lika monētu, kura bija paredzēta kā samaksa pārcēlājam.

Nelieli divriteņu rati, kuros iejūdzās cilvēks nevis dzīvnieks mums visiem asociējas ar Āzijas valstīm, kaut gan Japānā rikšas parādījās nesen – XIX. gadsimta 70.gados, bet Francijā šo transporta līdzekli pazina jau kopš XVIII. gadsimta. Eiropā šis transporta līdzeklis nekļuva atsaucību un nekļuva populārs.
1949.gadā Ķīnā rikšas aizliedza, jo valdība tās uzskatīja par valsts ekonomiskās attīstības atpalicības simbolu. Vēlāk Ķīnai sekoja arī citas valstis.
Ja parastās rikšas ārpus Āzijas robežām reti kur var ieraudzīt, tad velorikšas ir visā pasaulē pazīstamas un populāras.

Daudzu gadsimtu garumā, līdz pat XIX. gadsimtam starppilsētu un starpvalstu pasažieru pārvadājumus veica ar daudzvietīgo diližansu, kuram bija karietes forma. 1826. gadā franču oficierim Stanislasam Bodri galvā ienāca ideja, izmantot šo transportu arī kursēšanai pa pilsētas ielām. Vispirms viņš bija izdomājis, ka tādā veidā varēs atvest iedzīvotājus uz savu pirti, bet mazliet vēlāk saprata, ka cilvēku pārvadāšana pati par sevi ir ļoti izdevīgs un ienesīgs bizness.
XX. gadsimta sākumā omnibusus nomainīja autobusi ar iekšējās sadedzes dzinēju.

Vienīgais sabiedriskā transporta veids, kurš jūs nogādās jebkurā vietā (saprāta robežās, protams), ir taksometrs. Tas brauc nevis pa kādu noteiktu maršrutu, bet tur, kur jums ir vajadzīgs. XVII. gadsimta sākumā Londonā, Parīzē, vēlāk arī citās Eiropas valstīs parādījās zirgu pajūgi, kurus automašīnas nomainīja tikai XIX. un XX. gadsimtā. Taksometru popularitāte sāka strauju pieaugt pēc tam, kad 1981. gadā vācietis Vilhelms Brjuns izgudroja taksometru, kurā tika fiksēta cena par braucienu. Tas padarīja taksometra pakalpojumus pieejamākus arī ne tik turīgiem iedzīvotājiem.

Ideja, izmantot dzelzceļu cilvēku pārvadāšanai, ienāca galvā anglim Bendžaminam Frenčam. Pirmo vilciena pasažieru sastāvu starp divām pilsētām vilka visparastākie zirgi. Pēc astoņpadsmit gadiem zirgus nomainīja inženiera Džordža Stefensona izgudrotā lokomotīve. Viņš projektēja pirmo dzelzceļu starp Mančestru un Liverpūli, pa kuru vilcieni sāka kursēt pēc noteikta saraksta. Dzelzceļa atklāšanas laikā gāja bojā parlamentārietis Viljams Haskissons un tāpēc viņš tiek uzskatīts, par pirmo upuri, kurš pakļuva zem vilciena.

1928. gadā Baltimora kļuva par pirmo pilsētu, pa kuras ielām sāka kursēt tramvajs, to vilka zirgi un tikai pēc 50 gadiem zirgus nomainīja elektriskie tramvaji.
10.janvārī 1863.gadā tika atklāta visvecākā metropolitēna Londonas atzars. Pirmajā atklāšanas dienā to izmantoja vairāk nekā 40 tūkstoši britu galvaspilsētas iedzīvotāju. Mazliet vēlāk angļu pieredzi sāka izmantot arī citās pilsētās.

Pirmais trolejbusa maršruts parādījās Berlīnē 1882.gadā un to izgudroja vācu inženieris Ernsts Verners Fon Simons.

Mēs pat iedomāties nevaram, cik daudz cilvēku pārvietojas ar velosipēdu.

Visā pasaulē ir vairāk par vienu miljardu velosipēdu un tie tiek izmantoti ļoti dažādi: 70% velosipēdu izmanto kā pārvietošanās līdzekļus, 29% izmanto atpūtai un tikai 1% no visiem velosipēdiem, tiek izmantots sporta sacensībām. Daudzās valstīs velosipēds tiek izmantots kā sauszemes pārvietošanās līdzeklis, priekš attālumiem, kurus ir grūti veikt kājām. Attīstīto valstu vidū, vislielāko popularitāti tie ir ieguvuši Rietumeiropā, jo tur velosipēdi ir gandrīz 115 miljoniem iedzīvotāju.

Pirmo vietu, velosipēdu izmantošanas ziņā, ieņem Dānija. Tur gandrīz katrs dānis vidēji gada laikā nobrauc 893 kilometrus. Tur, jau kopš dzimšanas katram no viņiem ir skaidrs, ka mīt pedāļus ir ērti, ekoloģiski un veselīgi. Dānijā mēs varam vērot tādu parādību, ka velosipēds ir radījis nopietnu konkurenci automašīnām, protams, ka tam neizdosies pagaidām tās izkonkurēt, bet sacensties par izvēli viena vai otra labā – to gan var mēģināt darīt. Dānijā mūsdienās 20% braucienu tiek veikti ar velosipēdiem. Velo celiņi tiek uzturēti ideālā kārtībā. Dānijā ir 10, valsts nozīmes velo ceļi, kuru garums sasniedz 3300 km un kuri papildina citus, vietējā nozīmes ceļus. Ja Dānija ir velosipēdu valsts, tad Kopenhāgena – šīs valsts cienīga galvaspilsēta. Kopenhāgenā ir 300 velo celiņi, 1000 municipālo velosipēdu, kuri bez maksas tiek piedāvāti iedzīvotājiem, braukšanai pa pilsētu. Katrai Kopenhāgenas ieliņai ir savs velo celiņš, tur, bez maksas, uz jebkuru laiku, var iznomāt velosipēdu. Kā Kopenhāgenai izdevās kļūt par velosipēdu galvaspilsētu? Pirmkārt, jau tāpēc, ka velosipēdam piešķīra sabiedriskā transporta statusu, kuram ir priekšroka uz ceļa un krustojumos, pilsētā izveidoja velo ceļu tīklu un pat savus personīgos luksoforus, bet galvenais iemesls, tur automašīnām radīja tādus neizturamus ekonomiskos apstākļus, ka tās tagad, ir dārgs vaļasprieks, nevis pārvietošanās līdzeklis. Iegādājoties automašīnu, jāsamaksā nodoklis 200% no mašīnas vērtības, pilsētās vairs nav bezmaksas stāvvietu, un vadītājam, kurš atrodas pie automašīnas stūres, ne par mata tiesu nav vairāk priekšrocību, kā viņa kolēģim – velosipēda vadītājam, vēl vairāk – viņiem ir daudz vairāk jāpiekāpjas, jo velosipēdists salīdzinājumā ar automašīnas vadītāju, ir daudz vieglāk ievainojams.

Vēl viena, plaši atzīta velosipēdu valsts, ir Nīderlande. Te, velosipēdu izplatīšana ir kļuvusi par valsts politiku un tās attīstībai tiek veltīti 10% visu virszemes transportu izdevumu. Pilsētās tiek ierīkoti speciāli celiņi, kuri ir atdalīti ar baltām līnijām un noklāti ar speciālu, krāsainu segumu, velosipēdus drīkst ņemt līdz sabiedriskajā transportā. Kopējais velo ceļu garums, Nīderlandē ir 15 000 kilometru. Amsterdamā, daudzās viesnīcās ir ļoti viegli iznomāt velosipēdus. Šajā pilsētā, velosipēdi ir neatņemama sastāvdaļa un ir aprēķināts, ka katru dienu, tās ielās dodas aptuveni 400 000 velosipēdistu. Pasažieru vilcienos, velosipēdistiem, tiek piešķirti atsevišķi vagoni. Bet, pats galvenais ir tas, ka velosipēdistiem vienmēr ir priekšroka salīdzinājumā ar automašīnu vadītājiem.

Lielu popularitāti, velosipēdi ir ieguvuši arī Vācijā. Valstī, kuras iedzīvotāju skaits ir 83 miljoni iedzīvotāju, velosipēdu skaits ir aptuveni 150 miljoni. Daudzi no tiem ir paredzēti braukšanai pusguļus, mazas kravas pārvadāšanai, braukšanai divatā. Velo stāvvietas ir ērti pieejamas visā pilsētā, ir padomāts par tūristu ērtībām, viņi velosipēdus var iznomāt stacijās.

Vācijā par velo braucējiem arī ir parūpējušies, tur ir izveidots daudz velo ceļu, kuru virsmas ir uzbūvētas no sarkana bruģakmens. Vācija ir pieņemts, ka pat kājāmgājējiem nav pieklājīgi iet pa šo ceļu, nemaz jau nerunājot, par braukšanu ar automašīnu. Arī no velobraucējiem, šajā valstī tiek pieprasīts ievērot likumus – braucot ar velosipēdu ir jābūt skaidrā un nedrīkst šķērsot ceļu pie sarkanās gaismas, jāievēro ceļa zīmes. Minsterē ir vislielākā Eiropā velosipēdu stāvvieta, tā aizņem milzīgu laukumu un tur tiek novietoti tūkstošiem velosipēdu. Šī pilsēta vairākas reizes ir saņēmusi balvu “Vācijas Zelta Spieķis” par ekoloģiski tīrā un veselībai noderīgā transporta veida – velosipēda, propagandēšanu.

Visdrošākais transporta veids

Jūs baidāties lidot? Dodat priekšroku braucienam ar lidmašīnu vai automašīnu? Tagad apskatīsimies statistiku un mēģināsim noskaidrot, kurš transporta līdzeklis ir visdrošākais.

Ne jau par velti, mēs jums no sākuma pajautājām par bailēm, jo kādreiz, mūsu emocijām un izdomai, ir ļoti liela vara pār mums. Tās tik ļoti dziļi iesēžas mūsu smadzenēs, ka mēs atsakāmies ticēt reāliem faktiem un pat esam gatavi, skaidro saprātu zaudēt. Ne jau par velti, visas sociālās aptaujas sniedz aptuveni ļoti līdzīgus aptauju rezultātus. Par visdrošāko transporta veidu, cilvēki uzskata, vilcienu, otrajā vietā ir automašīna un pašā pēdējā – lidmašīna, bet stūrgalvīgā statistika sniedz pavisam citus rezultātus.

Pasaulē eksistē vairākas metodes, pēc kurām tiek aprēķināts bojā gājušo skaits, dažādos transporta līdzekļos. Visprecīzākā un visvairāk izplatītā metode – bojā gājušo skaits attiecībā pret noieto ceļa daudzumu. Par tādu ceļa posmu tiek uzskatīti 160 miljonu kilometru. Kaut gan, tad sanāk, ka visdrošākais transporta veids ir kosmiskais, jo visas, kosmisko kuģu, pastāvēšanas laikā ir notikušas tikai trīs avārijas, bet tie ir veikuši milzīgus attālumus. Labāk, uzskatīsim, ka kosmiskais tūrisms, tā ir mūsu nākotne, bet mēs atgriezīsimies pie mūsdienu transporta veidiem.

Aviācijas transports.

Informācija tiem, kuri sirgst ar aerofobiju: lidmašīna ir visdrošākais transporta veids un statistika to 100% apliecina. 160 miljonu kilometru attālumā bojā iet 0,6 cilvēku. Ja ņemam par piemēru 2014. gadu, tad sanāk, ka visā pasaulē notika tikai 21 aviokatastrofa, 10 – kravas lidmašīnām, 11 – pasažieru lidmašīnām, kopējais bojā gājušo skaits – 990 cilvēki. Tas ir mazāk, nekā šajā gadā, bojā gājušo velosipēdistu skaits.

Gada laikā, tiek veikti, aptuveni 33 miljoni avioreisu. Vidēji, uz vienu miljonu lidojumu, gadās viena aviokatastrofa. Jāņem vērā arī tas fakts, ka avārijas bieži vien gadās mazām, privātajām lidmašīnām, tāpēc, reāli iet bojā parastajā, pasažieru lidmašīnas reisa laikā, nav gandrīz nekādu izredžu, jo attiecības ir 1/ 8 000 000. Pat, ja jūs lidosiet katru dienu, lai nokļūtu tādā traģiskā reisā, jums vajadzēs lidot vismaz 21. gadsimtu.

Dzelzceļa transports.

Statistika liecina, ka tas ir visdrošākais virszemes transporta veids. Katastrofu rezultātā bojā gājušo skaits ir 0,9 pasažieri uz 160 miljoniem kilometru. Skan diezgan nereāli, ja ņemam vērā to, ar kādu milzīgu ātrumu pārvietojas mūsdienu vilcieni, bet ar statistiku un cipariem, strīdēties ir grūti. Kaut gan, šos statistikas datus bojā, tādas valstis, piemēram, kā Indija, jo tur drošības jēdziens tiek saprasts pavisam citādāk, nekā citās valstīs.
Automašīnu transports.

Šeit, statistikas dati liecina, ka bojā gājušo skaits uz 160 miljoniem kilometru ir 1,6 cilvēki. Balstoties uz šiem datiem, varam droši apgalvot, ka automašīnu transports ir visnedrošākais transports. Katru gadu uz ceļiem mirst aptuveni 1,2 miljoni cilvēku, kas ir tūkstošiem reižu vairāk, nekā lidmašīnu aviokatastrofās. Ar nožēlu jāatzīst, ka braucot pa ceļam uz lidostu, jums ir daudz vairāk izredžu iet bojā, nekā lidojot ar lidmašīnu.

Vēl, jāpiebilst, ka šie fakti attiecas tikai uz automašīnām, motociklu un mopēdu avārijas ir aprēķinātas atsevišķi un sastāda 42 bojā gājušos cilvēkus uz 160 miljoniem kilometru.

Risks palielinās arī tad, ja jūs braucat pa bīstamiem ceļiem.