flag-1040595_1280

Sabiedriskais transports Tallinā.

Galvenie, Tallinas sabiedriskie transporti ir autobusi, kuri kursē, aptuveni pa sešdesmit astoņiem maršrutiem. Vēl, Igaunijas galvaspilsētā ir deviņas trolejbusu un četras tramvaja līnijas. Sabiedriskais transports, pa pilsētas ielām kursē no plkst. 6:00 līdz plkst. 23:00. Iepazīties ar autobusu, tramvaju, trolejbusu, vilcienu, starppilsētu un komerciālo autobusu kustību sarakstu, izvēlēties ērtāko nokļūšanas veidu, sameklēt vajadzīgo pieturu, var mājas lapā “Tallinas pilsētas transports”. Ja jūs neesat vietējais iedzīvotājs, bet dodaties uz Tallinu ekskursijā, tad būtu vēlams, lai jūs jau laicīgi, uzsāktu iepazīties ar Igaunijas ievērojamākām vietām, lai varētu sastādīt maršrutu, lai varētu izvēlēties vajadzīgo transportu un ieekonomētu dārgo, ceļojuma laiku.

Biļetes, braucieniem sabiedriskajā transportā, labāk iegādāties jau laicīgi, avīžu kioskos. Cena par vienu braucienu ir 1 eiro, ja jūs nepaspējāt iegādāties biļeti, tad to var izdarīt pie transportlīdzekļa vadītāja, bet tad, tā jau maksās 1,6 eiro par vienu braucienu. Atšķirību uzreiz var pamanīt, jo tā ir lielāka par 50%. Kioskos, jūs varat iegādāties biļetes arī uz 10 braucieniem, tas maksās 8 eiro, vēl varat pirkt speciālas braukšanas biļetes, kuru derīguma termiņš var būt viena stunda, tāda biļete maksās 1,2 eiro, 2 stundas – 1,6 eiro, 24 stundas – 4 eiro, 72 stundas – 6 eiro, 120 stundas – 7 eiro. Biļetes, kuras jūs nopērkat kioskā vai pie transportlīdzekļa vadītāja, kļūst derīgas tikai tad, kad ir nokompostrētas.

Ja jūs esat iegādājies Tallin Card, tad sabiedriskā transporta pakalpojumi jums ir par brīvu līdz kartes derīguma termiņa beigām.

Tallin Card ir pilsētas biļete, kuras īpašniekam tiek sniegta iespēja, par brīvu izmantot pilsētas sabiedrisko transportu, apmeklēt 40 muzejus un ievērojamākās vietas, kā arī piedalīties vienā bezmaksas ekskursijā – ar autobusu, ar velosipēdu, kājāmgājēju ekskursijā vai izmantot audiogidu.

Tallin Card dod iespēju saņemt atlaides ūdens procedūrām, pirts apmeklējumam, skūteru nomai, kartingos, kā arī dažos restorānos un veikalos. Kopā ar šo karti, jums tiks izsniegts saraksts, kurā ir iespējams redzēt vietas, kurās šī karte darbojas. Šajā sarakstā ir norādīts muzeju darba laiks un sniegtas rekomendācijas, kā ērtāk nokļūt līdz objektam, kurš jūs interesē.

Tallin Card cenas: 24 stundas – bērniem – 12 eiro, pieaugušajiem – 24 eiro; 48 stundas – bērniem – 16 eiro, pieaugušajiem – 32 eiro; 72 stundas – bērniem – 20 eiro, pieaugušajiem – 40 eiro.

Bērniem līdz sešu gadu vecumam biļete nav jāpērk, viņiem ir paredzēta bezmaksas braukšana sabiedriskajā transportā, piedalīšanās ekskursijās, daudzos muzejos un ievērojamākajās vietās. Pirms Tallin Card iegādāšanās rūpīgi iepazīstieties ar tās bezmaksas, maksas un atlaižu piedāvājumiem.

Karti jūs varat nopirkt online vai arī Tallinas ceļojumu birojā, jūras ostā vai viesnīcā.

Tallinā taksometru jūs varat apstādināt uz ielas vai arī pasūtīt, pazvanot pa telefonu. Taksometru pakalpojumu cenas, katrā firmā, var būt atšķirīgas, tāpēc jau laicīgi painteresējieties, kas, kur un cik maksā. Katrā taksometrā ir pieejama cenu lapa, vidēji par iekāpšanu ir jāmaksā no 2 – 5 eiro, par katru nobraukto kilometru – 0,5 eiro, par gaidīšana no 6 – 20 eiro. Katram taksometra vadītājam ir jābūt apliecībai, kura ir jānovieto redzamā vietā, parasti to noliek uz mašīnas priekšējā paneļa, mašīnā obligāti ir jābūt ierīkotam skaitītājam. Ja pasažieris pieprasa, tad viņam ir obligāti jāizsniedz darījumu apstiprinoša kvīts.

vacijas akrogs

Sabiedriskais transports Vācijā

Attīstības ziņā, sabiedriskais transports Vācijā, ieņem pirmo vietu starp Eiropas valstīm. Pat vismazākajā Vācijas pilsētā regulāri kursē autobusi, bet lielākajās apdzīvotajās vietās ir attīstīta daudzpusīga gan virszemes, gan pazemes sabiedriskā transporta sistēma, kura ļauj brīvi pārvietoties jebkurā virzienā, un iedzīvotājiem nav vajadzības lietot automašīnas vai taksometrus.

Maršrutu shēmas un sabiedriskā transporta sarakstus var bezmaksas saņemt jebkurā tūrisma ofisā vai arī tie ir iekļauti vietējos ceļvežos.

Autobusi (Omnibusi) Vācijas pilsētās ir visizplatītākais transporta veids. Autobusu pieturas Vācijā tiek atzīmētas ar zaļu simbolu “H” (Haltestelle) un var būt aprīkotas ar speciāliem tablo, kuri rāda reālo laiku un maršruta autobusa pienākšanas laiku. Autobusu kursēšanas intervāls var samazināties sastrēguma stundās un palielināties agri no rīta un vēlu vakarā.

Daudzās Vācijas pilsētās eksistē autobusu nakts reisi. Centrālo pilsētu reģionos, vēsturiskajos centros ir izveidoti autobusu maršruti tūristiem, kuri aptver visinteresantākās apskates vietas.

Tramvaju ceļi (Trambahn) ir visās lielākajās un vidējās Vācijas pilsētās. Īpaši attīstīta tramvaju kustība ir valsts austrumu reģionos un Bavārijā. Daudzās Vācijas pilsētās, kurās ir vēsturiskas vietas, tramvaju ceļi ir ierīkoti pazemē.

Tramvaji kursē precīzi, pēc noteiktā saraksta, ar intervālu aptuveni 20 – 30 minūtes. Tramvaju pieturas, tieši tāpat kā autobusu pieturas ir atzīmētas ar zaļu “H” burtu un aprīkotas ar tablo, kurš rāda nākamā maršruta laiku.

Daudzām lielākajām un attīstītākajām Vācijas pilsētām (Berlīnei, Ķelnei, Hamburgai) ir līdzīgas pilsētas un piepilsētas vilcienu sistēmas – Stadtbahn un S – Bahn.

S – Bahn kursē pārsvarā pa dzelzceļa sliedēm un tiek uzskatīts par virszemes metro variantu, kurš var stiepties līdz tuvāko pilsētu robežām. Stadtbahn kursē pa tramvaja sliedēm un apkalpo pilsētas un zonas tās tuvumā. Pilsētas elektrisko vilcienu trases, tāpat kā metro trases, bieži vien atrodas pazemē.

Stadtbahn maršrutu nosaukumi sākas ar burtu “U”, bet S – Bahn ar burtu “S”, tieši tāpat tiek apzīmētas arī platformas, no kurām atiet vilcieni.
Lielākajās Vācijas pilsētās ir uzbūvēts metro – U – Bahn un Untergrundbahn, kuri pārsvarā kursē pa pilsētas centrālajiem rajoniem. Metro un pilsētas elektriskie vilcieni, Berlīnē un Minhenē, ir galvenie sabiedriskā transporta veidi. Ieeju metro Vācijā apzīmē ar burtu “U”.
Dažādos Vācijas reģionos ir sastopami arī citi sabiedriskā transporta veidi:

  • Zahnradbahn – zobratu dzelzceļa ceļi, kurus izmanto valsts kalnu rajonos.
  • Seilbahn – trošu ceļi vai funikulieri.
  • Schwebebahn – piekaramie dzelzceļi, visvecākais no tiem atrodas Drēzdenē.
  • H – Bahn/Hochbahn – viensliežu virszemes vilcieni.
  • R – Bahn – piepilsētas reģionālie elektriskie vilcieni.

Katrā Vācijas pilsētā vai rajonā sabiedrisko transportu pārvalda reģionālie transporta operatori, kuri regulē tarifus un braucienu cenas. Valsts reģioni ir sadalīti tarifu zonās, kuras parasti tiek sagrupētas atkarībā no apdzīvojamiem reģioniem.

Vācijā par braucienu sabiedriskajā transportā parasti maksā “viena biļete – viena zona”, šķērsojot katru tarifu zonu, jāpērk jauna biļete vai arī uzreiz jāpērk tāda biļete, kura darbojas vairākās zonas (ja ir regulāri jābrauc, tad tāda biļete ir daudz izdevīgāka).

Vidēji, viens neliels vai vidējs brauciens Vācijā, maksā no 1 – 4 eiro.

latvia-162338_1280

Sabiedriskais transports Rīgā

Sabiedriskā transporta maršruti Rīgā savieno visus galvaspilsētas rajonus ar pilsētas centru. Lai nokļūtu no viena Rīgas gala, uz otru galu ir vajadzīga aptuveni stunda, bet no Rīgas centra uz jebkuru mikrorajonu var aizbraukt aptuveni 30 – 40 minūšu laikā. Pilsētas transports ir labā stāvoklī, tas regulāri tiek atjaunots.

Rīgā darbojas aptuveni 50 autobusu maršrutu, 20 trolejbusa maršrutu, 10 tramvaja maršrutu un aptuveni 30 maršruta taksometru maršrutu. Braukšanai gan pilsētas robežās, gan piepilsētas robežas var izmantot elektriskos vilcienus.

Gandrīz visi, sabiedrisko transportlīdzekļu galamērķi ir pilsētas centrā, tāpēc, ja jums vajag pārsēsties no viena transporta citā, to ir ērti izdarīt pilsētas centrā. Vēl pilsētā ir arī garie maršruti, kuri savieno mikrorajonus, kuri atrodas pilsētas vienā galā, ar mikrorajoniem, kuri atrodas pilsētas otrā galā.

Samaksāt par braucienu var ar e – talona palīdzību, tā ir elektroniskā sistēma, kura ir ierīkota gandrīz katrā sabiedriskā transporta līdzeklī – trolejbusā, tramvajā, autobusā, maršruta taksometrā un elektriskajā vilcienā. E – talonu jūs varat iegādāties “Narvesen” tirdzniecības vietās, speciālajos biļešu automātos vai tirdzniecības centros, viena brauciena biļeti var iegādāties pie transportlīdzekļa vadītāja. Tā darbības princips ir pavisam vienkāršs, tad, kad esat iekāpis transportā, pietuvojiet e – talonu speciālajai elektroniskajai ierīcei, kura ir novietota transportlīdzekļa salonā, skaņas signāls liecinās par to, ka jūsu biļete ir piereģistrēta un uz ierīces tablo parādīsies atlikušo braucienu skaits. Ir iespēja iegādāties dažādus e – talonus – 2, 5, 10 vai 20 braucieniem, vai arī tādus e – talonus, kuri darbojas 24 stundas vai 3, 5 dienas.

Vēl ir pieejami pastāvīgie un personificētie e – taloni, kuri ļauj izmantot priekšrocības vai iegādāties mēnešbiļeti. Iedzīvotājiem, kuru patstāvīgā dzīves vieta ir deklarēta Rīgā, ir paredzēta “Rīdzinieka karte”.

Viena brauciena cena autobusā, trolejbusā, tramvajā vai maršruta taksometrā ir 1,15 eiro, ja jūs neesat paspējis nopirkt biļeti un jums to vajadzēs iegādāties pie transportlīdzekļa vadītāja, tad tā maksās 2 eiro.

Brauciens nakts autobusā maksās arī 2 eiro un biļetes ir jāiegādājas pie autobusa vadītāja.

Sabiedriskais transports Rīgā kursē aptuveni no plkst. 6:00 līdz 24:00. Naktīs no piektdienas uz sestdienu un no sestdienas uz svētdienu, no Rīgas centra uz deviņiem, visvairāk apdzīvotajiem pilsētas mikrorajoniem kursē autobusi, kuri atiet vienu reizi stundā. No pilsētas centra autobuss vienmēr atiet apaļajās stundās – 24:00, 01:00, 02:00 u. t. t.. No galapunktiem uz Rīgas centru autobuss vienmēr atiet 00:30, 01:30, 02:30 u. t. t.

Autobusu vadītāji apstājas sabiedriskā transporta pieturās, tikai uz pasažieru pieprasījuma. Iekāpšana un izkāpšana notiek tikai pa priekšējām durvīm, izņēmums ir māmiņas ar bērnu ratiem un pasažieri invalīdu ratiņos.

Sabiedriskā transporta kustības sarakstus var apskatīties katrā pieturā vai arī saitē www.rigassatiksme.lv

Uzmanību! Administratīvais sods par sabiedriskā transporta lietošanas noteikumu pārkāpšanu var sasniegt līdz pat 60 eiro.

Rīgā darbojas aptuveni 70 taksometru kompāniju. Visu taksometru kompāniju automašīnas ir ar speciālām atzīmēm un speciālām, dzeltenas krāsas numura zīmēm. Taksometri ir aprīkoti ir skaitītājiem un daudzos taksometros ir iespēja norēķināties ar bankas kartēm.

lithuania-162344_1280

Kā pārvietosimies Viļņā

Viļņā galvenie transporta līdzekļi ir autobuss un trolejbuss, projektā – metro un ātrgaitas tramvajs. Pilsētā darbojas viens autobusu un divi trolejbusu parki, kursē privātie autobusi, maršruta taksometri un elektriskie vilcieni. Gandrīz visi, pilsētas sabiedriskie transportlīdzekļi kursē no plkst. 5 līdz plkst. 24, izņemot privātos maršruta taksometrus, jo tie var kursēt visu diennakti. Visi autobusi un trolejbusi kursē precīzi pēc kustību sarakstiem, kuri ir izvietoti katrā pieturā. Transportlīdzekļu kustību saraksti darba dienās un svētku dienās var atšķirties.

Biļetes braucienam var iegādāties pieturās, avīžu kioskos un pie transportlīdzekļu vadītājiem. Iegādājoties biļetes pie vadītāja, tās ir mazliet dārgākas. Ja kioskā “Lietuvos spauda” viena brauciena biļete maksā 2 lt, tad pie vadītāja tā maksās – 2,5 lt. Lielas bagāžas pārvadāšana tiek apmaksāta kā vēl viena pasažiera vieta. Autobusu biļetes un trolejbusu biļetes atšķiras, tāpēc, lai izvairītos no nepatikšanām, iegādājoties tās, ir jābūt uzmanīgiem. Braukt bez biļetes nav ieteicams, tāpēc ka pilsētā regulāri darbojas kontrole un sods par braukšanu bez biļetes ir diezgan augsts – no 60 līdz 100 lt, ja bez biļetes brauc bērns, tad vecākiem nāksies samaksāt no 40 lt līdz 80 lt, bet ja nav samaksāts par bagāžu, tad sods būs no 10 lt līdz 20 lt. Kontrolieriem Lietuvā ir speciālas formas un viņiem obligāti jābūt personu apliecinošiem dokumentiem – apliecībai. Biļetes esamību var pārbaudīt arī transportlīdzekļa vadītājs.
Kioskos “Lietuvos spauda” un maršrutu galapunktos var nopirkt elektroniskās biļetes vairākiem braucieniem. Eksistē elektroniskā biļete “Vilniečio kortele”:

  • 24 tundām – 13 lt
  • 3 diennaktīm – 23 lt
  • 10 diennaktīm – 46 lt

Atsevišķi ir jāmaksā par pašu karti – 4 lt. Papildināt to var par jebkuru naudas summu vai par noteiktu braucienu skaitu. Karte ir derīga 4 gadi no aktivizēšanas brīža.

Visos autobusos un trolejbusos ir speciālas elektronikās iekārtas pie kurām ir jāpieliek vienreizējās braukšanas biļete. Biļetes, kuras ir paredzētas vairākiem braucieniem, kompostrēt nevajag , jo uz tām ir norādīts derīguma termiņš.

Lietuvā ir vairākas cilvēku kategorijas, kuras izmanto priekšrocības braucot sabiedriskajā transportā. Piemēram, bērni līdz 7 gadu vecumam brauc bez maksas, bet skolēniem un pensionāriem ir 50% atlaide.

Lietuvā, speciāli priekš tūristiem, eksistē, īpaša karte ar nosaukumu “Vilnius City Card” , kura dod iespēju ne tikai braukt ar sabiedrisko transportu, bet arī apmeklēt pilsētas ievērojamākās vietas. Ar tādu karti, var bez maksas apmeklēt daudzus muzejus, piedalīties kājāmgājēju ekskursijās pa pilsētu. Tāda karte sniedz vēl arī citas priekšrocības: atlaides uz panorāmas ekskursijām autobusā, atlaides iznomājot velosipēdus, iegādājoties biļetes uz koncertiem, apmaksājot rēķinu restorānā vai kafejnīcā, dažās viesnīcās apmaksājot rēķinu, iegādājoties suvenīrus. Ir trīs veidu “Vilnius City Card”:

  • Uz 24 stundām + braukšana sabiedriskajā transportā – 58 lt
  • Uz 24 stundām bez braukšanas sabiedriskajā transportā – 45 lt
  • Uz 72 stundām + braukšana sabiedriskajā transportā – 90 lt.

Tāda karte ir nomināla un sāk darboties no pirkšanas brīža. Aktivizēto karti nevar atgriezt un apmainīt, to var iegādāties speciālos Viļņas tūristu informācijas centros. Visiem, tādas kartes īpašniekiem tiek izsniegts katalogs, kurā ir aprakstīts piedāvājamo pakalpojumu un atlaižu saraksts.

sabiedriskais transports

Sabiedriskā transporta evolūcija

Sabiedriskā transporta pakalpojumus ikdienā izmanto vairāki miljoni cilvēku, kuri steidzas uz darbu, mācīties, atpūsties, kuriem darba darīšanās jānokļūst citās pilsētas vai pat valstīs. Sabiedriskais transports ir mūsu sabiedrotais tad, kad mums kaut kur jānokļūst un arī mūsu ienaidnieks, it īpaši tad, kad kavējas vai reiss vispār ir atcelts. Bet jebkurā gadījumā, ja nebūtu sabiedriskā transporta – dzīve apstātos. Sabiedriskais transports nav nekāda greznība, sabiedriskais transports ir ikdienas nepieciešamība.

Mēs pat iedomāties nevaram, kuram pirmajam galvā ienāca ideja, pārvadāt pasažierus par naudu, bet mēs varam iedomāties kādos apstākļos tas notika. Jau pašā civilizācijas sākumā cilvēkiem bija nepieciešamība tikt pāri ūdeņiem, bet reti kuram bija savs personīgais transports, tieši tāpēc, tiek uzskatīts, ka plosti un laivas ir pirmie sabiedriskā transporta veidi.

Grieķu mitoloģijā pārcēlājs Hārons nogādāja cilvēkus pāri Stiksas upei uz mirušo valstību. Atšķirībā no ierastā sabiedriskā transporta, Hārona kuģis veda pasažierus tikai vienā virzienā. Bet, pat nāve neatbrīvoja mirušos no maksāšanas un radi, draugi, mirušajam zem mēles lika monētu, kura bija paredzēta kā samaksa pārcēlājam.

Nelieli divriteņu rati, kuros iejūdzās cilvēks nevis dzīvnieks mums visiem asociējas ar Āzijas valstīm, kaut gan Japānā rikšas parādījās nesen – XIX. gadsimta 70.gados, bet Francijā šo transporta līdzekli pazina jau kopš XVIII. gadsimta. Eiropā šis transporta līdzeklis nekļuva atsaucību un nekļuva populārs.
1949.gadā Ķīnā rikšas aizliedza, jo valdība tās uzskatīja par valsts ekonomiskās attīstības atpalicības simbolu. Vēlāk Ķīnai sekoja arī citas valstis.
Ja parastās rikšas ārpus Āzijas robežām reti kur var ieraudzīt, tad velorikšas ir visā pasaulē pazīstamas un populāras.

Daudzu gadsimtu garumā, līdz pat XIX. gadsimtam starppilsētu un starpvalstu pasažieru pārvadājumus veica ar daudzvietīgo diližansu, kuram bija karietes forma. 1826. gadā franču oficierim Stanislasam Bodri galvā ienāca ideja, izmantot šo transportu arī kursēšanai pa pilsētas ielām. Vispirms viņš bija izdomājis, ka tādā veidā varēs atvest iedzīvotājus uz savu pirti, bet mazliet vēlāk saprata, ka cilvēku pārvadāšana pati par sevi ir ļoti izdevīgs un ienesīgs bizness.
XX. gadsimta sākumā omnibusus nomainīja autobusi ar iekšējās sadedzes dzinēju.

Vienīgais sabiedriskā transporta veids, kurš jūs nogādās jebkurā vietā (saprāta robežās, protams), ir taksometrs. Tas brauc nevis pa kādu noteiktu maršrutu, bet tur, kur jums ir vajadzīgs. XVII. gadsimta sākumā Londonā, Parīzē, vēlāk arī citās Eiropas valstīs parādījās zirgu pajūgi, kurus automašīnas nomainīja tikai XIX. un XX. gadsimtā. Taksometru popularitāte sāka strauju pieaugt pēc tam, kad 1981. gadā vācietis Vilhelms Brjuns izgudroja taksometru, kurā tika fiksēta cena par braucienu. Tas padarīja taksometra pakalpojumus pieejamākus arī ne tik turīgiem iedzīvotājiem.

Ideja, izmantot dzelzceļu cilvēku pārvadāšanai, ienāca galvā anglim Bendžaminam Frenčam. Pirmo vilciena pasažieru sastāvu starp divām pilsētām vilka visparastākie zirgi. Pēc astoņpadsmit gadiem zirgus nomainīja inženiera Džordža Stefensona izgudrotā lokomotīve. Viņš projektēja pirmo dzelzceļu starp Mančestru un Liverpūli, pa kuru vilcieni sāka kursēt pēc noteikta saraksta. Dzelzceļa atklāšanas laikā gāja bojā parlamentārietis Viljams Haskissons un tāpēc viņš tiek uzskatīts, par pirmo upuri, kurš pakļuva zem vilciena.

1928. gadā Baltimora kļuva par pirmo pilsētu, pa kuras ielām sāka kursēt tramvajs, to vilka zirgi un tikai pēc 50 gadiem zirgus nomainīja elektriskie tramvaji.
10.janvārī 1863.gadā tika atklāta visvecākā metropolitēna Londonas atzars. Pirmajā atklāšanas dienā to izmantoja vairāk nekā 40 tūkstoši britu galvaspilsētas iedzīvotāju. Mazliet vēlāk angļu pieredzi sāka izmantot arī citās pilsētās.

Pirmais trolejbusa maršruts parādījās Berlīnē 1882.gadā un to izgudroja vācu inženieris Ernsts Verners Fon Simons.

shadow-1077105_1280

Mēs pat iedomāties nevaram, cik daudz cilvēku pārvietojas ar velosipēdu.

Visā pasaulē ir vairāk par vienu miljardu velosipēdu un tie tiek izmantoti ļoti dažādi: 70% velosipēdu izmanto kā pārvietošanās līdzekļus, 29% izmanto atpūtai un tikai 1% no visiem velosipēdiem, tiek izmantots sporta sacensībām. Daudzās valstīs velosipēds tiek izmantots kā sauszemes pārvietošanās līdzeklis, priekš attālumiem, kurus ir grūti veikt kājām. Attīstīto valstu vidū, vislielāko popularitāti tie ir ieguvuši Rietumeiropā, jo tur velosipēdi ir gandrīz 115 miljoniem iedzīvotāju.

Pirmo vietu, velosipēdu izmantošanas ziņā, ieņem Dānija. Tur gandrīz katrs dānis vidēji gada laikā nobrauc 893 kilometrus. Tur, jau kopš dzimšanas katram no viņiem ir skaidrs, ka mīt pedāļus ir ērti, ekoloģiski un veselīgi. Dānijā mēs varam vērot tādu parādību, ka velosipēds ir radījis nopietnu konkurenci automašīnām, protams, ka tam neizdosies pagaidām tās izkonkurēt, bet sacensties par izvēli viena vai otra labā – to gan var mēģināt darīt. Dānijā mūsdienās 20% braucienu tiek veikti ar velosipēdiem. Velo celiņi tiek uzturēti ideālā kārtībā. Dānijā ir 10, valsts nozīmes velo ceļi, kuru garums sasniedz 3300 km un kuri papildina citus, vietējā nozīmes ceļus. Ja Dānija ir velosipēdu valsts, tad Kopenhāgena – šīs valsts cienīga galvaspilsēta. Kopenhāgenā ir 300 velo celiņi, 1000 municipālo velosipēdu, kuri bez maksas tiek piedāvāti iedzīvotājiem, braukšanai pa pilsētu. Katrai Kopenhāgenas ieliņai ir savs velo celiņš, tur, bez maksas, uz jebkuru laiku, var iznomāt velosipēdu. Kā Kopenhāgenai izdevās kļūt par velosipēdu galvaspilsētu? Pirmkārt, jau tāpēc, ka velosipēdam piešķīra sabiedriskā transporta statusu, kuram ir priekšroka uz ceļa un krustojumos, pilsētā izveidoja velo ceļu tīklu un pat savus personīgos luksoforus, bet galvenais iemesls, tur automašīnām radīja tādus neizturamus ekonomiskos apstākļus, ka tās tagad, ir dārgs vaļasprieks, nevis pārvietošanās līdzeklis. Iegādājoties automašīnu, jāsamaksā nodoklis 200% no mašīnas vērtības, pilsētās vairs nav bezmaksas stāvvietu, un vadītājam, kurš atrodas pie automašīnas stūres, ne par mata tiesu nav vairāk priekšrocību, kā viņa kolēģim – velosipēda vadītājam, vēl vairāk – viņiem ir daudz vairāk jāpiekāpjas, jo velosipēdists salīdzinājumā ar automašīnas vadītāju, ir daudz vieglāk ievainojams.

Vēl viena, plaši atzīta velosipēdu valsts, ir Nīderlande. Te, velosipēdu izplatīšana ir kļuvusi par valsts politiku un tās attīstībai tiek veltīti 10% visu virszemes transportu izdevumu. Pilsētās tiek ierīkoti speciāli celiņi, kuri ir atdalīti ar baltām līnijām un noklāti ar speciālu, krāsainu segumu, velosipēdus drīkst ņemt līdz sabiedriskajā transportā. Kopējais velo ceļu garums, Nīderlandē ir 15 000 kilometru. Amsterdamā, daudzās viesnīcās ir ļoti viegli iznomāt velosipēdus. Šajā pilsētā, velosipēdi ir neatņemama sastāvdaļa un ir aprēķināts, ka katru dienu, tās ielās dodas aptuveni 400 000 velosipēdistu. Pasažieru vilcienos, velosipēdistiem, tiek piešķirti atsevišķi vagoni. Bet, pats galvenais ir tas, ka velosipēdistiem vienmēr ir priekšroka salīdzinājumā ar automašīnu vadītājiem.

Lielu popularitāti, velosipēdi ir ieguvuši arī Vācijā. Valstī, kuras iedzīvotāju skaits ir 83 miljoni iedzīvotāju, velosipēdu skaits ir aptuveni 150 miljoni. Daudzi no tiem ir paredzēti braukšanai pusguļus, mazas kravas pārvadāšanai, braukšanai divatā. Velo stāvvietas ir ērti pieejamas visā pilsētā, ir padomāts par tūristu ērtībām, viņi velosipēdus var iznomāt stacijās.

Vācijā par velo braucējiem arī ir parūpējušies, tur ir izveidots daudz velo ceļu, kuru virsmas ir uzbūvētas no sarkana bruģakmens. Vācija ir pieņemts, ka pat kājāmgājējiem nav pieklājīgi iet pa šo ceļu, nemaz jau nerunājot, par braukšanu ar automašīnu. Arī no velobraucējiem, šajā valstī tiek pieprasīts ievērot likumus – braucot ar velosipēdu ir jābūt skaidrā un nedrīkst šķērsot ceļu pie sarkanās gaismas, jāievēro ceļa zīmes. Minsterē ir vislielākā Eiropā velosipēdu stāvvieta, tā aizņem milzīgu laukumu un tur tiek novietoti tūkstošiem velosipēdu. Šī pilsēta vairākas reizes ir saņēmusi balvu “Vācijas Zelta Spieķis” par ekoloģiski tīrā un veselībai noderīgā transporta veida – velosipēda, propagandēšanu.

bike-190483_1280

Velosipēds – pārvietošanās līdzeklis

Viena no galvenajām velosipēda priekšrocībām ātrums, jo pārvietojoties ar to pa pilsētu, jūs daudz ātrāk varēsiet sasniegt savu galamērķi, nekā braucot ar automašīnu vai sabiedrisko transportu.

Vēl viena priekšrocība – braukšana ar velosipēdu ir daudz lētāka par braukšanu ar sabiedrisko transportu, nemaz nerunājot, par braukšanu ar automašīnu.
Fiziskā slodze. Braucot ar velosipēdu jūs saņemat bezmaksas, regulāru fizisko slodzi. Velosipēds ir viens no labākajiem profilakses veidiem sirds – asinsvadu un elpošanas sistēmām, varikozām vēnām un veģetatīvajai distonijai. Cilvēki, kuri brauc ar velosipēdu ir izturīgāki, aktīvāki un dzīvespriecīgāki. Vīrieši, kuri regulāri brauc ar velosipēdu, praktiski nekad neslimo ar adenomu, bet sievietes, kuras brauc ar velosipēdu – ilgu laiku saglabā slaidu figūru un ķermenim nav noslieces uz celulītu.

Braucot ar velosipēdu, mums parasti uzlabojas garastāvoklis, mēs atslābināmies un atbrīvojamies no stresa. Braukšana ar velosipēdu – labs antidepresants.
Braucot ar velosipēdu, mēs atslābinām arī acis, kuras ir nogurušas no darba pie datora.

Kādreiz mūs pārņem bailes, ja mums ir jāaizbrauc līdz kādam konkrētam mērķim, mēs nezinām, pietiks mums spēka vai nē, it īpaši, ja šajā jomā esam iesācēji. Ar laiku jūs pieradīsiet, bet iesākumam padoms – ja jums ir jānokļūst kaut kur, noteiktā laikā, tad izbrauciet ātrāk un brauciet, mierīgā lēnā tempā. Ar laiku jums parādīsies savs braukšanas temps un stils.

Velosipēds ir jāizvēlas atkarībā no jūsu vēlmēm un vajadzībām.

Kalnu velosipēds jeb MTB ir universāls velosipēdu veids, kurš derēs jums gan braucot pa pilsētu, gan braucot uz piepilsētu un derēs arī tādiem ceļiem, kuriem nav cietā seguma, piemēram, asfalta. Pateicoties labajai amortizācijai, jūs mazāk jutīsiet ceļa bedrītes un pateicoties lielajam daudzumam pārnesumu, jūs varēsiet izvēlēties sev piemērotāko ātrumu un arī spēku, ar kādu jāmin pedāļi.

Šosejas velosipēdi ir paredzēti braukšanai tieši pa pilsētu, pa ceļiem, kuriem ir asfalta segums.
City bike ir velosipēdi, kuri neprasa īpašu apkopi un kuriem ir ļoti ērts bagāžnieks. Šis velosipēdu veids ir ļoti izplatīts rietumu valstīs ar attīstītu velo infrastruktūru.

Saliekamais velosipēds – velosipēds, kuru ir ļoti labi uzglabāt telpās, kur nav daudz vietas.

Eiropas valstīs, cilvēki gandrīz vai nelieto nekādus papildus aksesuārus, kuri ir paredzēti tieši braukšanai ar velosipēdu. Pirms dodaties ceļa, aizdomājieties par savu dzīvību un drošību.

  • Ķivere – mūsu dzīvībai ir vienkārši nepieciešama, jo 80% velosipēdistu nāves gadījumu ir saistīti ar galvas traumām un kuri varēja beigties pavisam citādi, ja velosipēdistiem galvā būtu bijušas ķiveres. Daudzi automašīnu šoferi, ar lielāku cieņu izturas pret tiem braucējiem, kuriem galvā ir ķiveres.
  • Mugursoma. Mugursoma ir vislabākais variants, ja jums kaut kas ir jāpaņem līdzi. Tā netraucēs braukšanu, bet jāatceras, ka tā nedrīkst būt smagāka par 5kg.
  • Bagāžas soma – nav slodzes mugurai, bet ir neērti katru reizi pielikt un noņemt.
  • Grozs priekš somas – ļauj pārvadāt jebko, kas tajā ietilpst.
  • Cimdi. Lietojot cimdus, jums nebūs vējā aprautu rokas un nebūs tulznu.
  • Brilles pasargā acis no putekļiem un spilgtās saules gaismas.
  • Zvans – ļauj brīdināt kājāmgājējus.
  • Lukturi – paredzēti tam, lai tumšajā diennakts laikā, jūs laicīgi varētu pamanīt uz ceļa.
  • Velosipēdam obligāti ir jābūt gaismas atstarotājiem.

Līdzi jābūt medicīniskai aptieciņai, jo kādreiz laicīgi apstrādājot sīkas rētas, mēs varam izvairīties no nopietnām brūcēm.

Obligāti jābūt līdz velo atslēgai, jo bez tās, jūs velosipēdu nekur nevarēsiet atstāt.

Pie mums, ar velosipēdu ir pieņemts braukt parastajās ikdienas drēbēs – džinsos, šortos, T – krekliņos, kleitās u. t. t., mēs tomēr iesakām jums izvēlēties speciālu apģērbu, kurš ir paredzēts braukšanai ar velosipēdu. Ja jums tāda nav, tad lai citiem šoferiem būtu vieglāk jūs pamanīt, uzvelciet pēc iespējas košākas drēbes, vai arī iegādājieties mugursomu spilgtā krāsā ar iestrādātiem, gaismu atstarojošiem elementiem.

vilciens

Visdrošākais transporta veids

Jūs baidāties lidot? Dodat priekšroku braucienam ar lidmašīnu vai automašīnu? Tagad apskatīsimies statistiku un mēģināsim noskaidrot, kurš transporta līdzeklis ir visdrošākais.

Ne jau par velti, mēs jums no sākuma pajautājām par bailēm, jo kādreiz, mūsu emocijām un izdomai, ir ļoti liela vara pār mums. Tās tik ļoti dziļi iesēžas mūsu smadzenēs, ka mēs atsakāmies ticēt reāliem faktiem un pat esam gatavi, skaidro saprātu zaudēt. Ne jau par velti, visas sociālās aptaujas sniedz aptuveni ļoti līdzīgus aptauju rezultātus. Par visdrošāko transporta veidu, cilvēki uzskata, vilcienu, otrajā vietā ir automašīna un pašā pēdējā – lidmašīna, bet stūrgalvīgā statistika sniedz pavisam citus rezultātus.

Pasaulē eksistē vairākas metodes, pēc kurām tiek aprēķināts bojā gājušo skaits, dažādos transporta līdzekļos. Visprecīzākā un visvairāk izplatītā metode – bojā gājušo skaits attiecībā pret noieto ceļa daudzumu. Par tādu ceļa posmu tiek uzskatīti 160 miljonu kilometru. Kaut gan, tad sanāk, ka visdrošākais transporta veids ir kosmiskais, jo visas, kosmisko kuģu, pastāvēšanas laikā ir notikušas tikai trīs avārijas, bet tie ir veikuši milzīgus attālumus. Labāk, uzskatīsim, ka kosmiskais tūrisms, tā ir mūsu nākotne, bet mēs atgriezīsimies pie mūsdienu transporta veidiem.

Aviācijas transports.

Informācija tiem, kuri sirgst ar aerofobiju: lidmašīna ir visdrošākais transporta veids un statistika to 100% apliecina. 160 miljonu kilometru attālumā bojā iet 0,6 cilvēku. Ja ņemam par piemēru 2014. gadu, tad sanāk, ka visā pasaulē notika tikai 21 aviokatastrofa, 10 – kravas lidmašīnām, 11 – pasažieru lidmašīnām, kopējais bojā gājušo skaits – 990 cilvēki. Tas ir mazāk, nekā šajā gadā, bojā gājušo velosipēdistu skaits.

Gada laikā, tiek veikti, aptuveni 33 miljoni avioreisu. Vidēji, uz vienu miljonu lidojumu, gadās viena aviokatastrofa. Jāņem vērā arī tas fakts, ka avārijas bieži vien gadās mazām, privātajām lidmašīnām, tāpēc, reāli iet bojā parastajā, pasažieru lidmašīnas reisa laikā, nav gandrīz nekādu izredžu, jo attiecības ir 1/ 8 000 000. Pat, ja jūs lidosiet katru dienu, lai nokļūtu tādā traģiskā reisā, jums vajadzēs lidot vismaz 21. gadsimtu.

Dzelzceļa transports.

Statistika liecina, ka tas ir visdrošākais virszemes transporta veids. Katastrofu rezultātā bojā gājušo skaits ir 0,9 pasažieri uz 160 miljoniem kilometru. Skan diezgan nereāli, ja ņemam vērā to, ar kādu milzīgu ātrumu pārvietojas mūsdienu vilcieni, bet ar statistiku un cipariem, strīdēties ir grūti. Kaut gan, šos statistikas datus bojā, tādas valstis, piemēram, kā Indija, jo tur drošības jēdziens tiek saprasts pavisam citādāk, nekā citās valstīs.
Automašīnu transports.

Šeit, statistikas dati liecina, ka bojā gājušo skaits uz 160 miljoniem kilometru ir 1,6 cilvēki. Balstoties uz šiem datiem, varam droši apgalvot, ka automašīnu transports ir visnedrošākais transports. Katru gadu uz ceļiem mirst aptuveni 1,2 miljoni cilvēku, kas ir tūkstošiem reižu vairāk, nekā lidmašīnu aviokatastrofās. Ar nožēlu jāatzīst, ka braucot pa ceļam uz lidostu, jums ir daudz vairāk izredžu iet bojā, nekā lidojot ar lidmašīnu.

Vēl, jāpiebilst, ka šie fakti attiecas tikai uz automašīnām, motociklu un mopēdu avārijas ir aprēķinātas atsevišķi un sastāda 42 bojā gājušos cilvēkus uz 160 miljoniem kilometru.

Risks palielinās arī tad, ja jūs braucat pa bīstamiem ceļiem.

white-737190_1920

Valstis, kurās velosipēds ir cieņā

Šveici, mēs noteikti varam, nosaukt to valstu vidū, kurās velosipēds ir lielā cieņā. Velosipēdistu skaits, šajā valstī, ir lielāks par iedzīvotāju skaitu. Labu piemēru, mums visiem, šajā jomā sniedz Stokholma, jo pēc statistikas datiem, 60% šīs pilsētas iedzīvotāju brauc ar velosipēdiem. Katru dienu, Šveices galvaspilsētas ielās dodas aptuveni 100 tūkstošu velosipēdistu. Tādu, masveida piekrišanu, divriteņu draugs ir iemantojis pateicoties ekonomiskajiem apstākļiem, jo bieži vien ar velosipēdu nokļūt mērķī ir daudz vienkāršāk un ātrāk, nekā brauot ar automašīnu, mīlestībai pret sportu un labiem braukšanas apstākļiem. Šveicē ir labi attīstīta velo ceļu sistēma, jo tiek uzskatīts, ka pateicoties tiem, ceļu satiksmes negadījumu skaits samazinās vismaz uz pusi. Šveicē, jau ļoti sen ir pieņemts likums, kurš liek visiem bērniem, braucot ar velosipēdu, lietot ķiveres. 2006. gadā tika pieņemts likums, kurā teikts, velosipēdistu ceļš nedrīkst nekur krustoties ar automašīnu un gājēju ceļu.

Helsinki, it īpaši centrs, ir viena liela velosipēdu stāvvieta. Aptuveni 200 tūkstoši Helsinku iedzīvotāju, ja ne katru dienu, tad vismaz katru nedēļu izmanto velosipēda pakalpojumus. Velosipēdisti Somijā var nokļūt uz visattālāko vietu, vairāki prāmji piedāvā bezmaksas velosipēdu transportēšanu. Helsinkos mēs varam pārvietoties pa kārtīgi izbūvētiem ceļiem, ja tādu nav, tad pa apvienotiem ceļiem, kuri ir paredzēti gājējiem, velosipēdistiem, kādreiz arī braucējiem ar mopēdu, un tie ir aprīkoti ar speciālām ceļa zīmēm. Ja speciālo ceļu nav, tad brauc pa brauktuves labo malu, nevis pa trotuāru, jo tikai bērniem, līdz 12 gadu vecumam ir tiesības braukt pa trotuāru. Valstī ir vietas, kuras ar likumu velosipēdistiem aizliedz tur braukt, piemēram, auto maģistrāles un vietas, kuras ir atzīmētas ar speciālu ceļa zīmi, bet tādu vietu nav daudz. Helsinkos, var iznomāt velosipēdu, par ļoti mazu samaksu un lai to izdarītu, ir vajadzīga tikai pase. Velosipēdu var novietot, kur vien vēlaties, galvenais, lai tas netraucē citiem.

Daudzās Dienvidaustrumu Āzijas valstīs, velosipēds ir galvenais pārvietošanās līdzeklis. Galvenais iemesls – tas ir lēts transports. Galvenā velosipēdu ražotāja – Ķīna, tāpēc, ka daudzas velosipēdu ražošanas fabrikas ir pārcēlušās uz šo valsti. Jau 2002. gadā uz katru pilsētas iedzīvotāju bija 1,5 velosipēds un Ķīnu jau tad, sāka saukt par “velosipēdu impēriju”. Velosipēds Ķīnā – masveida, tautas pārvietošanās līdzeklis. Vēl tikai nesen, pirms trīsdesmit gadiem, ķīniešu ģimenē velosipēds nozīmēja to, ko citu valstu ģimenēm – automašīna. Piecdesmitajos gados tika izdots likums, kurš paredzēja, ka visi velosipēdi ir jāreģistrē, visiem to vadītājiem, jāsaņem speciālas numuru zīmes, regulāri jāveic tehniskā apskate un katru gadu jāmaksā nodoklis. Tagad, daudzi no šiem likumiem ir atcelti un velosipēds ir mīļākais iedzīvotāju pārvietošanās līdzeklis.

Pekinā ir aptuveni 8 miljoni velosipēdistu. No rīta un vakaros, sastrēguma stundu laikā, Pekinas ielas ir pārslogotas ar velobraucējiem. Pilsētā ir ļoti kvalitatīvas ielas, tāpēc braukšana ar velosipēdu sagādā patiesu baudu.

Japānā, gandrīz katrs otrais iedzīvotājs, regulāri brauc ar velosipēdu. Tokio vakaros, sastrēgumu stundu laikā, mudž no velosipēdistiem. Japānā, tieši tāpat kā citās Āzijas valstīs, velosipēds ir populārākais pārvietošanās līdzeklis un tas nav kaut kur nomalēs, bet tieši lielajās pilsētās. Ar velosipēdu brauc uz darbu, uz skolu, uz veikaliem iepirkties, atpūsties. Viss, kas no mājām atrodas piecu kilometru attālumā, tiek viegli un ērti sasniegts braucot ar velosipēdu. Pilsētās ir sabūvēts viss nepieciešamais velosipēdistu ērtībām, jo pat tik lielā pilsētā kā Tokio, jūs varat apsēsties uz velosipēda un aizbraukt no viena pilsētas gala uz otru, nenokāpjot no tā. Pilsētā ir ļoti daudz velosipēdu stāvvietu – pie valsts iestādēm, pie veikaliem un mājām un ir vietas, kur nedrīkst to novietot, piemēram, pie ieejas metro. Ja velosipēds tiks novietots neatļautā vietā, to evakuēs, un lai to dabūtu atpakaļ, jums būs jāsamaksā izpirkuma nauda. Jebkuram velosipēdam, izņemot bērnu velosipēdus, ir jābūt reģistrētam policijā. Bieži vien šos pienākumus uzņemas veikals, viņi paši aizsūta uz policiju vajadzīgo informāciju par pircēju. Reģistrētajam velosipēdam uzlīmē numura zīmi un īpašnieka uzvārdu.